Viesturs Silenieks: Veloplānam jābūt par tautsaimniecību, nevis par riteņbraukšanu

Latvijas Riteņbraucēju apvienība pirms pāris gadiem valdībai iniciēja Velosatiksmes attīstības plāna izstrādi. Kāpēc Latvijai šāds plāns ir vajadzīgs un ko tas mainīs velobraucējiem un pārējiem iedzīvotājiem stāsta Riteņbraucēju apvienības valdes priekšsēdētājs Viesturs Silenieks.

Kāpēc nācāt ar šādu iniciatīvu?

Plāna ideja ir sena – tā radās jau 1999. gadā, kad pēc manas iniciatīvas tika izstrādāta Velotrabnsporta attīstības valsts programma15 gadu periodam. Šī programma tika uzrakstīta, pieņemta kā dokuments un nogūlās plauktos, jo tai nebija juridiska spēka, tā nevienam nebija saistoša. Tomēr daudzas pašvaldības, lai saņemtu Eiropas projektu naudu, atsaucās uz šo programmu. Faktiski mēs ilgus gadus esam mānījuši Eiropas Savienību, atsaucoties uz spēkā neesošu dokumentu. Tas parāda, ka dzīves realitāte pieprasa – šāds dokuments ir vajadzīgs.

Kas mainīsies, kad mums būs plāns? Visi brauks ar velosipēdiem?

Jebkuram plānam ir vajadzīga loģiska, sistēmiska un visiem vienāda izpratne par velosatiksmi valstī, nevis katrs dragā pa savam, un rezultāts nav ne saprotams, ne lietojams, ne arī savietojams. Līdz šim domāšana par velosatiksmi, riteņbraukšanu Latvijā bijusi kā par sportu, un sportam infrastruktūru nevajag. Tad nu Izglītības ministrija, kurai sports ir pakļauts, ar to arī nodarbojas. Taču sportam ar ikdienas riteņbraukšanu nav nekāda sakara. Vēl uz velobraukšanu ir skatījušies kā uz tūrismu un arī kā uz atsevišķu iedzīvotāju izklaides rīks, ar kuru siltā sestdienas vakarā kopā ar ģimeni pavizināties.

Velosipēds Latvijā nekad nav ticis uztverts kā nopietns, konkurētspējīgs transportlīdzeklis, sevišķi pilsētvidē, kā tas ir lielākajā daļā Eiropas galvaspilsētu.

Eiropā to jau sen ir sapratuši – ka mašīna ne vienmēr ir risinājums un loģiskākais pārvietošanās līdzeklis. Kad mašīnas uz visiem tiltiem stāv sastrēgumā, tad tas nav loģiskākais pārvietošanās veids. Sastrēgumā arī trolejbuss nav loģiskākā izvēle. Ja trolejbusam ir sabiedriskā transporta josla, tad tas ir loģiskāks par mašīnu. Tomēr ar trolejbusu es ne vienmēr varu aizbraukt no savām mājām līdz darbam vai draugiem. Turp var aizbraukt ar mašīnu un riteni. Tāpēc arī jautājums – kas kurā brīdī ir loģiskāk.

Tie, kas ikdienā brauc ar mašīnu, uzskata, ka vienīgais īstais pārvietošanās veids ir automašīna. Viņi ir savas aprobežotības ķīlnieki, lai arī neviens viņus nespieda sēdēt sastrēgumā. Sastrēgumus rada cilvēki, kas brauc ar mašīnām.

“Sastrēgumus rada cilvēki, kas brauc ar mašīnām”

Viens piemērs – Rīgas Centrāltirgu labā dienā apmeklē ap 100 000 cilvēku. Ne Ventspilī, ne Liepāja, ne Daugavpilī nav 100 000 iedzīvotāju. Bet padomājiet, kāda infrastruktūra ir izveidota Daugavpilī 100 000 iedzīvotāju, kas pārvietojas ar mašīnām: satiksmes vadības centrs, luksofori, par simtiem miljonu būvētas ielas, uzturēšana.  Bet Centrāltirgū nav neviena luksofora, un neviens nav arī nobraukts – gājējiem to visu nevajag. Riteņbraucējiem ir līdzīgi – viņiem vajag tikai nedaudz vairāk nekā gājējiem. Vienīgie kam vajag dārgo infrastruktūru, ir cilvēki, kas brauc ar mašīnām. Riteņbraukšana turpretī ir elementāri vienkārša un rezultātā – lēta, taču mēs viņu nemākam izmantot.

Veloplāns risinās infrastruktūras jautājumus?

Veloplāna preambulā un filozofijā ir ielikts, ka plāns nav par riteņbraukšanu, bet gan par tautsaimniecību. Tā arī ir galvenā filozofija, kuru, cerams, plāns nepazaudēs. Ja mēs paskatāmies uz plānu no visām tautsaimniecības nozarēm, un paši sev uzdodam jautājumu – vai manā nozarē velotransports var kaut ko uzlabot, tad lielākā daļa atbild apstiprinoši. Piemēram daudzviet pasaulē pirmajā vietā ir arguments ‘veselība’. Ja Latvijā pirmajā vietā mirstība ir no sirds un asinsvadu slimībām, kuru pamatā ir mazkustīgs dzīvesveids, tad rodas jautājums – vai kustīgs dzīvesveids var situāciju uzlabt. Pašsaprotami, ka var, jo nāves cēlonis ir mazkustīgs dzīvesveids. Tad principā sanāk, ka ar riteņbraukšanu mēs katru gadu varam paildzināt mūžu aptuveni 15 tūkstošiem cilvēku. Tāpēc, iespējams, radot un veicinot apstākļus, kas mudinātu cilvēkus kustēties, mēs varam situāciju uzlabot.

Mēs kliedzam, ka mums trūkst līdzekļu ceļu uzturēšanai, lauksaimniecībai, bet tūkstošiem cilvēku nomirst, jo nekustas. Ir aprēķini, ka viens pāragri aizgājušais valstij izmaksā 500 tūkstošus eiro. Pusmiljons reiz 15 tūkstoši. Un tas ir katru gadu. Ja vēl pieskaitām onkoloģiskās saslimšanas, 2.tipa cukura diabētu. Ir daudz slimību, pēc kurām cilvēki pārvietojas ratiņkrēslā vai varētu braukt ar trīsriteni, bet vai viņš tikt pāri apmalēm, vai šķērsot labirintus uz dzelzceļa pārbrauktuvēm? Par kāpnēm un tuneļiem nemaz nerunājot. Šis ir stāsts ne tikai par braukšanu ar riteni, bet par infrastruktūru, kas vienlaicīgi būtu pieejama invalīdiem, mammām ar bērniem. Vai, piemēram, no aizsardzības nozares – 37% jauniesaucamo ir neatbilstošs veselības stāvoklis. Un te nu Veloplāns jau  kļūst nevis riteņbraukšanas, bet nacionālās drošības jautājumu. Vai riteņbraukšana varētu uzlabot šo situāciju kaut vai par 1%? Protams! Nevajag veselības budžetam naudu, vajag transportam, lai cilvēki vairāk kustas. Jo Veselības ministrija cīnās ar sekām. Izglītības un zinātnes ministrija nebūvē veloinfrastruktūru bērniem skolās vai bērnudārzos, bet var izstrādāt rekomendācijas, ka ir jākustas, tātad – tas ir arī izglītības nozares jautājums.

“37% jauniesaucamo ir neatbilstošs veselības stāvoklis. Un te nu Veloplāns jau  kļūst nevis riteņbraukšanas, bet nacionālās drošības jautājumu”

22% sākumklašu skolēnu ir liekais svars vai pat aptaukošanās – katram ceturtajam vai piektajam bērnam, tas taču ir ārprāts. Mēs visi ievērojam, ka sastrēgumi bērnu brīvlaikos uzkrītoši samazinās. Kāpēc? Tāpēc, ka vecāki bērnus uz skolu ved ar automašīnu. Kāpēc ved? Tāpēc, ka mammai ir bail bērnu laist vienu. Un mammai ir taisnība. Tāpēc jārada tāda vide, lai mammai nebūtu bail bērnu uz skolu laist kājām, skrituļslidām, skrituļdēli, velosipēdu. Tam nav jābūt obligāti velosipēdam, bet, ja vide ir radīta velosipēdam, tad der jebkuram pārvietošanās veidam. Jāsaprot, ka veloinfrastruktūra arī potenciālo slepkavu – mašīnu − atvirza tālāk no gājējiem. Ja mašīna brauc gar pašu ietvi, tad ir viena sajūta, bet ja tā brauc divus metrus tālāk, ir pilnīgi cita sajūta.

No tā paša drošības viedokļa – vai ir patīkami vienam pašam iet pa tuneli?  Nē! Nevienam nepatīk, arī pieaugušajam. Bet ja tunelī ir cilvēki, ir jau labāk. Ja tunelī ir riteņbraucēji, nav atšķirības – tie ir tie paši cilvēki. Tumšas, tukšas ielas, parki – visur jādabū iekšā cilvēki. Nevis cilvēki jādabū iekšā mašīnās, bet ārā no tām – lai kājāmgājējiem nav bīstami. Kāpēc ārvalstīs izmanto velopatruļas? Tāpēc ka pilsētā tās ir ātrākas, policists, kas brauc ar velosipēdu, fiziski atrodas augstāk nekā mašīnā sēdošais, viņš redz pāri žogiem un, kas svarīgi – dzird trokšņus, ko mašīnā sēdošie nedzird. Apgaita iespējama plašāka nekā kājāmgājējiem. Ja kājāmgājējam apgaita ir pieci, tad riteņbraucējiem – 25 kilometri. Un tas nozīmē, ka, lai veiktu to pašu darbu vajag par 25 policistiem mazāk. Tā visa ir nauda!

Šie ir tikai daži piemēri, kāpēc Veloplāns ir stāsts par tautsaimniecību. Tiem vienmēr nav tieša sakara ar riteņbraukšanu. Taču risinājumi var būt zāles par kaut kādiem procentiem. Man šķiet, ka Veloplāns varētu būt viens no retajiem plānošanas dokumentiem valstī (izņemot Nacionālās attīstības plānu), kur ir skatīts kopsakarībās pa visām nozarēm, nevis tikai par vienu.

Veloplāna izstrādē iesaistītas daudzas ministrijas, vai tas nepadarīs šo plānu par vienkāršu formalitāti, nevis reālu stratēģiju?

Viens no plāna mērķiem ir tāds, ka nozarēm beidzot ir jāsāk domāt plašāk. Man ir labs piemērs ar VAS Latvijas dzelzceļš (LDZ). Pagājušajā gadā runājām par dzelzceļa šķērsojumiem – gājēju labirintiem sliežu šķērsošanai un tagad viņi ir izstrādājuši un atsūtīja savus priekšlikumus, kādiem tiem labirintiem jābūt, un vēlas mūsu, riteņbraucēju, viedokli. Malači – beidzot, tā lieta būs kārtībā.

Savukārt AS Pasažieru vilciens (PV) to vēl nav sapratuši. Eiropā lielākās velonovietnes atrodas pie dzelzceļa stacijām. Piemēram, Holandē, ap 40% pasažieru ierodas ar velosipēdiem. Gājējs var ierasties kilometra rādiusā, bet velobraucējs – 9 km rādiusā. Velonovietne ir vajadzīga, lai atvestu to klientu, un lai tas klients savu velosipēdu nenestu iekšā vilcienā, aizņemot daudz vietas. Tā ir sinerģija. Ja tu ar velosipēdu brauc uz vilcienu, tad tu nepiesārņo gaisu, neradi sastrēgumus, neradi dīkstāvi un līdz ar to zaudējumus tautsaimniecībai. Tu arī esi fiziski izkustējies un visdrīzāk, otrā galā, izkāpjot no vilciena, iesi tālāk kājām, brauksi ar sabiedrisko transportu vai, iespējams, ar otru riteni. Ja tie tūkstoši, kas no rīta iebrauc Rīgā ar vilcienu, brauktu ar mašīnu, Rīga apstātos.

Labākais piemērs par dzelzceļa staciju Latvijā ir Jelgava. Tur jau bija novietnes kādiem 50 riteņiem, tagad esot vēl. Arī tās jau ir pilnas, un cilvēki slēdz riteņus pie margām un citur. Ja viņi visi brauktu uz Rīgu ar mašīnu, tad cik luksoforu ciklu uz Vienības gatves būtu jāgaida? Tiklīdz kāds ieminas, ka varētu valsti noteikt vēl kādu brīvdienu, Ekonomikas ministrija uzreiz ir pretī ar zaudējumu aprēķiniem. Bet katru dienu, vedot bērnu 15 liekas minūtes uz skolu, dienā tiek pavadīta pusstunda, nedēļā 2,5 stundas un mēnesī – vesela diena. Tas pats! Tad labāk uztaisām svētku dienu un strādājam pie mobilitātes, kas būs ieguvums visiem!

“Tiklīdz kāds ieminas, ka varētu valsti noteikt vēl kādu brīvdienu, Ekonomikas ministrija uzreiz ir pretī ar zaudējumu aprēķiniem. Bet katru dienu, vedot bērnu 15 liekas minūtes uz skolu, dienā tiek pavadīta pusstunda, nedēļā 2,5 stundas un mēnesī – vesela diena. Tas pats!”

Valsts autoceļu uzturēšanai naudas nepietiek, šī paša iemesla dēļ netiek būvēti jauni veloceļi nepieciešamā daudzumā. Vai velosatiksmi ir iespējams attīstīt bez finansiāla ieguldījuma?

Pilnīgi bez finansiālā ieguldījuma nevar. Bet ir lietas, kuras var darīt procesu būtiski nesadārdzinot. Ja tu pērc velonovietni, kāpēc nevar uzreiz nopirkt normālu? Vai, kaut ko projektējot, izdarīt vairāk, ieprojektēt veloinfrastruktūru. Protams, tas maksā dārgāk, bet tas notiek “pa ceļam”. Ieguvums būs gan velobraucējiem, gan invalīdiem, gan vecākiem ar bērnu ratiem. Un tas ir lētāk, nekā pēc laika pasūtīt jaunu projektu, pārstrādāt, pārbūvēt. Vai, piemēram, kāpēc veloceļu vajag bruģēt? Vajag noasfaltēt, tas ir patīkamāk. Mēs taču jebkurā citā lietā izvēlamies patīkamāko. Kāpēc velosatiksmē neliekam labāko segumu? Tad noberam pludmales smiltis, pa kurām vispār nevar pabraukt, ja jau bija mērķis apgrūtināt braukšanu.

Ir jāaktualizē valsts standartu par velosatiksmi un tas ir jāieraksta Veloplānā ar konkrētiem termiņiem. Tad tas process tiks ieplānots un virzīsies. No ceļu satiksmes drošības plāna viedokļa valsts prioritāte ir mazāk aizsargātie satiksmes dalībnieki, bet vājās kvalitātes inženieri un projektētāji liek mums cīnīties ar sekām.

“Principā bagātākais rīdzinieks pārcēlās uz Pierīgu – lielākais nodokļu maksātājs ir devies prom no pilsētas. Tagad viņš katru dienu brauc atpakaļ uz pilsētu ar mašīnu, jo nav normālas sabiedriskā transporta un veloinfrastruktūras”

Jaunā paaudze, kas beigusi universitāti, arī saka to pašu – sākot projektēt vai, braucot uz ārvalstīm, saprot, ka tas, ko projektē pie mums bieži ir ārprāts. Turklāt RTU katedras vadītājs atļaujas publiski pateikt, ka Rīga nav domāta velotransportam. Tas liecina, kāda ārprātīga atpalicība tur valda. Jebkurš pilsētplānotājs no jebkuras Eiropas pilsētas pateiks pretējo. Tas ir stāsts par domāšanu – fokuss nav uz tautsaimniecību vai cilvēku, bet uz automašīnu. Mašīna ir lielāka vērtība nekā cilvēki.

Vai velosatiksme ir aktuālāka pilsētās vai ārpus tām?

Pilsētās. Ja kombinē, tad ir savādāk. Atkal atgriežamies pie stāsta par staciju. Maršrutā Jelgava – Rīga velosipēds ir iespējams divreiz: Jelgavas galā un pa Rīgu. Tas, kas mūsu valstī pietrūkst, un ko es biju ielicis valdības deklarācijā, ir nacionālais pārvietošanās pētījums – Latvija ir viena no retajām valstīm, kurām tāda nav. Mēs valstī nezinām, kā cilvēki pārvietojas. Gandrīz visās citās valstīs tāds ir. Latvijā tāds ir tapis skolu griezumā, bet vajadzētu par mežu ceļiem, par pārvadājumiem, ostām, kuģiem – kā tad mēs īsti kustamies, un kur ir galvenie pudeles kakli. Tad sapratīsim, kāpēc sūtīt autobusu uz ciemu pēc diviem cilvēkiem, ja ir lētāk aizsūtīt taksi. Autobusu parka uzturēšana, remonti, šoferi, kam jāmaksā algas, atvaļinājumi, slimības lapas, pieturvietas un miskastes tajās – ļoti uzblīdusi sistēma. Nacionālais pārvietošanās pētījums to arī parādītu. Un tas daudzos gadījumos ļautu loģiskāk pamatot velosatiksmi.

Kas mainīsies, ja arvien vairāk cilvēku izvēlēsies braukt ar velo?

Pilsēta būs patīkamāka, klusāka. Lai sarunātos Rīgā uz A.Čaka ielas, ir jākliedz. Tas taču ir stulbi. Tu nevari atvērt logu – kāda skaļāka mašīna uzmodinās guļošo bērnu, bet palodze paliks melna. Ja iedomājamies, ka katrs autovadītājs vidēji četru gadu laikā nopērk astoņas riepas. Gadā – divas. Ja mums valstī ir 700 tūkstoši mašīnu, kuras izgājušas apskati, tad tie ir 1,4 miljoni riepu. Cik tūkstošiem vai miljoniem tonnu gumijas mēs katru gadu atstājam Latvijas plaušās? Mums vajag tehniku, kas to visu sakopj, uztur, nomazgā. To visu nevajadzētu vai vajadzētu mazāk. Darbavietas, protams, tas rada, bet tas ir tas pats, kā ka es no rīta izberu miskasti kabinetā uz grīdas, un apkopēja vakarā savāc. Bet es varētu nebērt.

Mēs importējam naftu no Krievijas miljarda eiro vērtībā, benzīntanki pelna. Bet 70% benzīntanku ir ārvalstu, arī peļņa aiziet viņiem. Mašīnas un to detaļas mēs arī katru gadu importējam milzīgā vērtībā. Kas no tā Latvijai?

“Ja pilsētā ir par maz autostāvvietu, tad visdrīzāk viņas ir par lētu, nevis par maz. Pacel cenu, vietas atbrīvosies. Katrai mūsu mašīnai vietas tāpat nepietiks”

Pie situācijas ka iedzīvotāju skaits Latvijā sarūk, vai sapņi par infrastruktūru kā Holandē nav pilnīga utopija?  

Ja ekonomikas aprēķinus sagatavo caur veselības budžeta prizmu, tad var saprast, cik mēs ietaupām, jo nebraucam ar mašīnu. Piemēram, ir vismaz 50 tūkstoši cilvēku, kas devušies prom no Rīgas, lai dzīvotu Pierīgā. Lielākā daļa šo cilvēku ir ar legāliem ienākumiem, kuriem banka dod kredītu, viņi var atļauties būvēt māju un kredītu apmaksāt. Principā bagātākais rīdzinieks pārcēlās uz Pierīgu – lielākais nodokļu maksātājs ir devies prom no pilsētas. Tas ir zaudējums vai nav? Tagad viņš katru dienu brauc atpakaļ uz pilsētu ar mašīnu, jo nav normālas sabiedriskā transporta un veloinfrastruktūras. Viņam nav citu variantu, viņš ir ķīlnieks. Es runāju ar vairākiem mārupiešiem, kuri būtu gatavi braukt uz centru ar riteni, jo divreiz dienā stāvēt sastrēgumā 40 minūtes ir murgs. Kāpēc viņi jau tagad nebrauc? Jo viņiem ir bail. Un viņiem ir taisnība. Tur nav diskusiju. Nevar piemānīt šo cilvēku sajūtas.

Runa nav tikai par drošību, bet arī komfortu – Latvijā nereti ir slapjš un auksti.

Uzvelc garo lietusmēteli, kas ir pāri stūrei, un paliksi sauss. Es tā braucu, man patīk. Visi stāv sastrēgumos, lietus laikā tie ir vēl izteiktāki. Ja tu brauktu no citām pilsētām ar foršu vilcienu, ritenis stāv labā vietā zem jumta, tev ir jāaizbrauc pāris kilometri ar riteni līdz darbam. Tas ir ērti.

Eiropā saka tā – ja pilsētā ir par maz autostāvvietu, tad visdrīzāk viņas ir par lētu, nevis par maz. Pacel cenu, vietas atbrīvosies. Katrai mūsu mašīnai vietas tāpat nepietiks. Ja būvēsim pilsētas mašīnām, tās bankrotēs. Iedomājamies ministriju, kurā strādā 300 cilvēku. Kādam automašīnu stāvlaukuma ir jābūt, lai katram tajā būtu vieta. Cik šāds laukums, ieskaitot tā tīrīšanu, uzturēšanu, zemes nodokli, izmaksātu? Kādam jābūt ceļam, lai visi šie simti pie sava darba piebrauktu ar mašīnu?

“Ja 20% no tiem, kas stāv tavā sastrēgumā, būtu braukuši ar riteni, nebūtu sastrēguma. Bet autovadītājiem jābūt laimīgiem par riteņbraucējiem, jo tas nozīmē, ka par tik automašīnu mazāks ir sastrēgums”

Bet visi jau nekad nepārsēdīsies uz velosipēda, ir jābūt izvēlei. Visas situācijas nevar risināt ar velosipēdu.

Jā, protams. Bet ja visi brauktu ar mašīnu, nebūtu variantu. Tāpēc šiem 300 ministrijas cilvēkiem satiksme ir jāmiksē. Un pēdējais kilometrs jāiet kājām, pēdējie deviņi – ar velosipēdu, visiem nekad nebūs iespēju mašīnu nolikt pie durvīm. Ja 20% no tiem, kas stāv tavā sastrēgumā, būtu braukuši ar riteni, nebūtu sastrēguma. Brauc ar savu mašīnu. Bet autovadītājiem jābūt laimīgiem par riteņbraucējiem, jo tas nozīmē, ka par tik automašīnu mazāks ir sastrēgums.

“Pasaules pētījumi ir pierādījuši, riteņbraukšana visvairāk veicina laimes hormona izdalīšanos. Mainot domāšanu, sāk mainīties arī vide. Cilvēks rada vidi, vide veido cilvēku”

Ko reāli sagaidāt no Veloplāna?

Pirmais ir sabiedrības domāšana maiņa. Viens no mērķiem, strādājot pie plāna, ir nevis uztaisīt plānu, kuru neviens nelasa, un kurš neko sabiedrībā nemaina, bet gribas, lai visas iesaistītās nozares mēģina apskatīties mazliet tālāk par savu vagu. Lai ieraudzītu arī kaimiņa vagu, vēl labāk − ja redzētu visu tīrumu kopumā. Un pavisam labi, ja apskatītos arī uz kaimiņu tīrumu. Mūsu uztvere diemžēl ir tāda – mēs redzam, kas notiek kaimiņu tīrumā, piemēram, Holandē, bet tas ir „pie viņiem”. Labi, kaimiņš brauc ar traktoru − viņš var atļauties, bet man ir zirgs ar arklu. Un mēs turpinām darīt iepriekšējā stilā. Tāpēc vajag atvērt acis un apskatīties plašāk. Otrs – ja mēs gribam būt moderna valsts, kas turpina attīstīties, nevis iznīkt, tad velosatiksme ir viens no risinājumiem, lai cik smieklīgi tas varbūt arī liktos. Pasaules pētījumi ir pierādījuši, un mums Sporta akadēmijā tika aizstāvēta doktora disertācija, kas pasaka − riteņbraukšana ir tā, kas visvairāk veicina laimes hormona izdalīšanos. Otrajā vietā slēpošana, trešajā – skriešana. Un man liekas, laimes sajūta šai tautai pietrūkst visvairāk. Ja mēs to varam par 1% uzlabot, tad ir lieliski. Ja tas arī citās tautsaimniecības jomās kaut ko var uzlabot, tas būtu mērķis, kas jāsasniedz.

Un trešais – mainot domāšanu, sāk mainīties arī vide. Cilvēks rada vidi, vide veido cilvēku. Anna nebrauc ar riteni, tāpēc, ka nav piemērotas vides. Normāli, viņai taisnība. Man vide nav tik svarīga, bet tā ir mana darīšana. Annu nevarēs pārliecināt par pretējo, ja viņas iekšējā sajūta, pieredze, balss saka, ka viņai ir taisnība. Līdz ar to vides izmaiņas uzlabotu ekonomisko augšupeju, tā kļūtu straujāka. Ja mēs varam paildzināt cilvēki kvalitatīvi nodzīvotā mūža ilgumu, tad ar to mēs par kādu procentu risinām arī demogrāfiju.

Vai piedalīsieties MIK sēdē, kad lems par Veloplānu?

Protams, jāiet. Par visu vajadzētu izdiskutēt līdz tam, lai nerodas jautājumi. Varbūt pat jāuztaisa kāda akcija.

Dalies ar šo ziņu: