Visas Aktualitātes
Veloceļotājs Aigars Lauzis: Ir jāpaļaujas, ka mašīnas tevi apbrauks
Aigars Lauzis ir latvietis, kas ar velosipēdu no Londonas aizbrauca uz Tokiju un pēc tam atgriezās atpakaļ Latvijā. Tas prasīja četrus gadus, 31 000 km un četras ilgākas pieturas Stambulā, Dubaijā, Singapūrā un Šanhajā, kur viņš strādāja gan savā profesijā kā ainavu arhitekts, gan pie citiem projektiem. Aigars intervijā stāsta par savu pieredzi velobraukšanā gan Latvijā, gan 30 citās valstīs. Aigara ceļojuma blogs pieejams šeit.
Kad un kāpēc tu sāki braukt ar riteni?
Stāstu par pirmo pieredzi uz riteņa es atcerējos tikai tad, kad jau sāku braukt nopietnāk: fāčuks noņēma mazos blakusritenīšus, uzlika mani uz riteņa un palaida. Es aizbraucu, un mani nevarēja apstādināt. Man bija bail apstāties. Neviens mani nemācīja – uzlika un es aizbraucu. Tas prieks bija milzīgs.
Kad dzīvoju Londonā, es sapratu, ka man riebjas sabiedriskais transports, tāpēc sāku braukt uz darbu ar riteni – 25 km katru dienu. Un mīlestība uz riteņbraukšanu manī atgriezās dubultā. Ļoti patika braukt uz darbu, arī Londona izmainījās un manās acīs kļuva par citu pilsētu.
Pēc kāda laika es sapratu, ka varu nobraukt vairāk. Devos ar telti tādā nelielā piecu dienu testa braucienā pa Skotiju. Tad sāku būvēt riteni un domāt par lielo braucienu.
Vai Londonā brauci visos gadalaikos?
Jā, laika ziņas neskatījos, jo varianta – braukt vai nebraukt – nebija. Apskatījos tikai ārā pa logu, ir jāvelk lietus drēbes, vai nē.
Vai brauc ar riteni arī dzīvojot Latvijā?
Nē. Esmu tikai aizbraucis no Rīgas uz Smilteni. Kad vasarā caur Terehovu atgriezos no ceļojuma, izbraucu caur Rēzekni, Gulbeni. Kad esmu Latvijā, ar brāli parasti izbraucam pa mežiem, pa asfaltu nē.
Kas, tavuprāt, saistībā ar velobraukšanu ir lielākā Latvijas problēma?
Latvijā uz šosejas es jūtos visnedrošāk. Indijā, Ķīnā ir traka satiksme, bet tur es nejutos tik apdraudēts. Latvijā ir vajadzīgs tikai viens šoferis, kas aizbrauks šķībi un mani nepamanīs. Vienīgais kas atliek – paļauties, ka mašīnas uz šosejas tevi apbrauks. Latvijā veloinfrastruktūras nav, bet man tā arī nav vajadzīga. Man svarīgāk, lai cilvēkiem galvās, attieksmē viss ir kārtībā.
Pilsētā ideāls variants ir, piemēram, Kr. Barona iela – tā arī vajadzētu turpināt. Vienīgais, kas man nepatīk, es neciešu bruģētus riteņbraucēju ceļus, tas atkal ir kaut kāds Latvijas fenomens. Riteņbraukšanai vislabākais ir asfaltēts, līdzens ceļš.
Vēl viena Latvijas problēma ir šaurie ceļi. Posmā Valmiera – Rīga ceļš ir smuki salabots, bet 20-30 cm asfaltētā ceļa malas josla ir par šauru, lai velosipēdists justos komfortabli. Ja vēl ir drošības barjera, tad, smagajam sākot apdzīšanas manevru, ir stress, velobraucējs jūtas reāli iespiests. Tas, kas būtu vajadzīgs – 30 cm vietā 60 cm. Vēl drošāk būtu, ja cilvēki mašīnās nebūtu tādā stresā. Ja nebūtu tikai divas joslas, bet kā Skandināvijā – ik pēc kāda attāluma parādītos trešā, tad autovadītāji zinātu, ka riteņbraucēja dēļ tagad drusku jāpagaida, bet pēc tam būs iespējams apdzīt.
Braukšana pa ietvi, kas Latvijā atļauta, ir kaut kāds nonsenss, to es vispār nesaprotu.
Manuprāt, svarīga ir izglītība, ka cilvēki saprot − velobraukšana ir ekoloģiska, veselīga, līdz ar to arī mašīnu uz ceļa ir mazāk.
“Es neciešu bruģētus riteņbraucēju ceļus, tas atkal ir kaut kāds Latvijas fenomens”
Cik valstīs esi braucis ar riteni?
Lielajā ceļojumā bija 25 valstis, ja pieliek vēl tās, kur esmu braucis līdz tam, tad sanāk kādās 30.
Kā tu vērtē – kuras valstis/pilsētas ir velobraucējiem draudzīgas, kuras mazāk? Kur tev pašam vislabāk patika braukt ar riteni.
Londona manās acīs ir riteņbraucējiem draudzīga pilsēta, bet starp autovadītājiem un velobraucējiem arī jūtama liela agresija. Londonā ir jāmāk par sevi pastāvēt visās jomās, arī uz ceļa. Ātrums, kādā riteņbraucēji brauc, ir milzīgs, tāpēc nekāda braukšana pa ietvi vispār nav iedomājama. Velobraucējiem ir piešķirta daļa brauktuves, līdzīgi kā Kr. Barona ielā. Taču Londonā tā iezīmēta zilām līnijām.
Holandes pluss tas, ka veloinfrastruktūra ir pilnīgi atdalīta no autosatiksmes un gājējiem. Krustojumos katrai plūsmai ir atsevišķs luksofors. Ja man ir zaļais, es duru pāri neskatoties. Man bija vajadzīga nedēļa, lai spētu uzticēties, ka man tur tiešām neviens neuzbrauks virsū. Citur, arī Londonā, es tik vienkārši nebrauktu pāri krustojumam. Tomēr es negribētu pārāk izcelt Holandi vai Dāniju, kas, protams, velobraucējiem ir vispatīkamākās. Tā infrastruktūra un sabiedrības izpratne ir veidota gadiem, mēs to uzreiz nepanāksim. Labāk skatīties uz tiem piemēriem, kuriem mēs varam tikt līdzi. Jāsāk ar maziem soļiem. Piemēram, Igaunijā daudzviet 3-4 metrus no ceļa iet veloceliņš, kurš vasarā ir domāts velobraucējiem, bet ziemā uz tiem ievelk distanču slēpošanas sliedes. Cilvēks uzmet plecos mugursomu, somā − termoss un 60 kilometrus var slēpot. Igauņiem ir speciāla tehnika, kas šos veloceliņus uztur. Kurzemē tas būtu mazāk aktuāli, bet Vidzemē mēs mierīgi varētu to darīt. Es esmu ainavu arhitekts, man tā veloceļu lieta interesē arī tīri profesionāli. Ja veloceliņš ir krūmos, bet šķūrēts tiek ar lielo traktoru, tad, protams, apmales ar riteņiem tiek nosistas, bet segums – ar lielo kausu sabendēts, bet nākamajā gadā pa to atkal ir jābrauc velobraucējiem.
Kā ir Āzijā?
Tās valstis, kurās ir transports uz diviem riteņiem, viss ir kārtībā. Ķīnā bija ļoti labi. Un arī tāpēc, ka tur ir trīsriteņi. Turklāt vietējie zina, ka vecajiem trīsriteņiem ir sliktas bremzes, vai to nav vispār. Tas nozīmē, ka viņš nebremzēs, bet otrādi, uzņems ātrumu. Un ar to rēķinās.
Arī Indijā, kur ir moči, tuk-tuki, cilvēki tos respektē, un saprot, ka tā ir satiksmes daļa. Tiklīdz kādā valstī tas ir mazāk aktuāli, vai šāda transporta nav vispār, sākas problēmas. Piemēram, vissliktāk ir Dubaijā. Tuksnesī praktiski neviens nebrauc ar motociklu vai riteni. Es ar riteni braucu uz darbu, un kas notiek – tur ceļi ir ar augstiem bortiem, un tieši tik plati, lai pa to varētu pabraukt džips. Apbraukt mani, neiebraucot pretējā joslā, nav iespējams. Un tur pie apdzīšanas neviens vispār nav pieradis.
Tu noteikti esi ceļojis arī, savienojot riteņbraukšanu ar kādu citu transportu – vilcienu, piemēram. Cik tas ir ērti?
Vasarā no Valmieras braucu ar riteni vilcienā uz Rīgu. Ir ērti. Brālis atbrauca ar riteni vilcienā man pretī uz Gulbeni, arī nesūdzējās. Brīvdienās jau daudzi brauc uz Siguldu un līdzi ņem riteni, vagons ir pilns. Nav nekādas vainas, cilvēki nekādu traci neceļ.
Autobusā reizēm pat ielaiž ar riteni salonā vai arī novieto bagāžniekā. Man personīgi nepatīk autobusi, jo bagāžas nodalījumā var kas sabojāties, bet vilcieni ir labi. Piemēram, uz Bangkoku es aizbraucu ar riteni, bet gribēju vairāk apceļot Taizemi, tāpēc izmantoju vilcienu, lai tiktu līdz klosteriem, tad atgriezos Bangkokā pēc somām. Savukārt ar autobusiem esmu braucis Vjetnamā.
“Holande vai Dānija, protams, velobraucējiem ir vispatīkamākās. Tā infrastruktūra un sabiedrības izpratne ir veidota gadiem, mēs to uzreiz nepanāksim”
Kāpēc izlēmi ceļot ar riteni?
Jo es to varēju. Man ļoti patīk braukt ar riteni. Gribēju ceļot ar moci, bet tas būtu bijis pārāk dārgi. Braucot ar riteni, man viss patīk: ātrums, svars – tas, kas man ir uz riteņa, tās sešas somas, ir mana dzīve, kas pašam jāvelk. Tiklīdz paliek par smagu, no kādām lietām ir jāšķiras. Man ceļā ir tikai manis paša motors.
Vai pirms šāda ceļojuma nav nepieciešama kaut kāda īpaša fiziskā sagatavošanās?
Nē, ja nu vienīgi jārēķinās, ka sākumā nobrauktie attālumi būs mazāki nekā vēlāk. Londonā biju braucis 25 km katru dienu. Pēc tam, kad dienā bija jāpievar 130-140, bija jāpiešaujas – jāēd vairāk rupjmaize, siesta dienas vidū jāieplāno. Apmēram divās nedēļās kājas pierod.
Vai maršrutu iepriekš biji izdomājis vai izplānoji ceļā?
Centos radīt situācijas, kad maršruts krasi izmainās, lai man ir interesantāk. Bija gandarījums, ka iecerētā trajektorija nesanāca, kā iecerēta. Piemēram, no Dubaijas aizbraucu uz Indiju, gribēju ļauties nezināmajam. Mumbajā pajautāju vietējiem iedzīvotājiem, kurā virzienā doties, ņemot vērā klimatu un esošos apstākļus. Viņi ieteica Himalajus, tad nu braucu uz Himalajiem.
Cik ilgi biji projām?
Man bija svarīgi, lai tas ir dzīvesveids. Es būtu varējis apbraukt apkārt pasaulei, bet tas nebija mans mērķis.
Vispirms pārbraucu pāri Eiropai, gribēju tikt ātrāk prom, tad astoņus mēnešus biju Stambulā − pārziemoju, strādāju par ainavu arhitektu nelielā firmā. Tad ceļš līdz Dubaijai, kur jau zināju – būs darbs. Pēc Dubaijas nolēmu, ka neko daudz neplānošu un pilnu gadu vienkārši ceļošu. Tad uzbraucu Himalajos. Pēc tam 9000 km pa Indiju nobraucu ar motociklu. Vēlāk biju plānojis ilgāk palikt Singapūrā – pāris mēnešus tur nostrādāju un devos uz Kambodžu, tad sešus mēnešus dzīvoju Šanhajā – draugi uzaicināja strādāt, veidot jaunu uzņēmumu, kurā biju kā partneris. Pēc tam Japāna un tad ar vilcienu 6-7 dienās līdz Maskavai.
Vai tev bija līdzi kādas tehnoloģijas?
Visa navigācija, blogošana un kartes veidošana notika ar telefonu.
Tu ceļo viens. Vai tas ir droši?
Mani neviens nav apdraudējis. Sevišķi Vidējos un Tālajos austrumos. Zvēri visādi bijuši – skorpioni, zirnekļi. To visi man prasa – par naudu, par to, vai esmu precējies, un vai šādi ceļot nav bīstami. Uzskats par pasauli, kāds tiek atspoguļots medijos, manuprāt, lielā mērā nav patiess – mana pieredze ir tāda, ka ir labi, jauki, daudzreiz pat par daudz jauki. Uzmanība Irānā, Indijā ir pat pārāk liela. Rietumeiropā cilvēki vairāk uztraucas par sevi. Jo ekonomiskā attīstība mazāka, jo cilvēki jaukāki.
“Latvijā jāsāk ar maziem soļiem. Piemēram, Igaunijā daudzviet 3-4 m no ceļa iet veloceliņš, kurš vasarā ir domāts velobraucējiem, bet ziemā uz tiem ievelk distanču slēpošanas sliedes”
Kāds būs nākamais maršruts?
Esmu sācis darīt – es taisīšu mazu laivu – amfībiju. Es projektēju, strādāju ainavu arhitektūrā, esmu darbojies dažādos projektos – esmu radošs. Visi četri darbi ceļojuma laikā atnākuši pie manis dažādi. Es esmu meklējis, mani ir uzmeklējuši, ieteikuši. Stambulā uzprojektēju pirmo laivu.
Es gribu dzīvot ārpus sistēmas. Noasa šķirsti, amfībijas. Esmu par inovācijām, citu idejas neskatos. Tāpēc arī tā braukšana – Latvijā viss ir baigi provinciāli, tāds mazs dīķis. Uzaugot mazā Smiltenē un interesējoties, kas notiek pasaulē, es sapratu – es netikšu līdzi, ja nepadzīvošu un nepastrādāšu citur. Taču arī Londonā, kur studēju un strādāju, domāšana ar vienu kāju joprojām ir provinciāla, tāpēc bija vajadzīga ceļošana. Tagad esmu tādu mazu lietu izdomājis, bet, lai to izdomātu, man bijuši nepieciešami 30 gadi.
Šoziem padzīvošu Dubaijā, kur var iekrāt naudu. Vasarā taisīšu laivas.
Bet galvenais stāsts ir par atgriešanos mājās. Man pie Smiltenes ir liela māja, kas būvēta muižniekam firstam Līvenam. Mans vecvectēvs viņam cēla Smiltenes slimnīcu, viņš bija muižnieka štelleris, jeb namdaris. Līvens bija pasūtījis laukos māju, bet tomēr negāja, un atdāvinājis to vecvectēvam. Par labu darbu, vai vecvectēvs to izpirka − nekādu dokumentu nav. Bet celta tā bija Līvenam – ar maizes krāsniņu, lielu pagrabu, veikalu, kalpu galu. Tur ir, ko darīt. Man tur ir visi vecvectēva instrumenti. Gribu uzbūvēt darbnīcu un taisīt laivas. Tā es arī dzīvošu: ar vienu kāju pasaulē, ar vienu – Zeltiņos.
Aigara atziņas:
- Es esmu par ‘1,1’ – ir jādomā ar koeficientu 1,1, kad mēs nevis kopējam, bet taisām ar „komats viens”. Kad cilvēki grib no viens uztaisīt pieci, tad parasti nekas nesanāk – viņi tikai domā, ka to var. Tas, kas ir jau izdarīts, ir ļoti svarīgs.
- Deminutīviņš Latvijā ir, un lai paliek, man nešķiet, ka tas, ka veloceliņu sauc par veloceļu, kaut ko atrisina. Mani tas patiešām neaizvaino. Japānā gan ir tādi, kurus varētu nosaukt par veloceļiem. Atsevišķi no brauktuvēm izbūvēti 60-70 km gari ceļi, kas savieno salas, ved pa serpentīniem. Tad tas ir adekvāti. Bet kamēr tas ir 1,2 m plats pampakains celiņš, es to nevarētu nosaukt pa baigo ceļu.
- Svarīgi, lai veloceliņa pīrāgs ir nopietns. Tas, kas nereti notiek – rēķinoties, ka slodze uz veloceliņa ir mazāka, arī šķembu, smilts un asfalta kārta ir plāna. Norullē ar mazu rullīti vai pat to neizmanto, un saknes celiņu izcilā, tas paliek grubuļains. Uz lielā ceļa ritenis vienmēr ripo savādāk.
- Tādu kā es, Latvijā nav daudz. Es esmu gargabalnieks, ar somām. Tas, kas brauc ar velosipēdu pēc piena, ir savādāks braucējs, nekā es, kas šodien grib aizbraukt no Rīgas uz Liepāju. Vai no Rīgas uz Smilteni. Mēs esam dažādi. Ja pieņem, ka brauciens būs ilgāks par pusstundu, ja to pieņem kā dzīvesveidu, tad tas ir aizraujoši.