Arhitekts Aivars Zavadskis: Ričuks – tas ir forši!

Arhitekts un autoeksperts Aivars Zavadskis jau piekto gadu ikdienā pa Rīgu pārvietojas ar velosipēdu:

– Es, protams, esmu izbaudījis visas ar nepietiekamu infrastruktūru, nesakārtotiem un ļoti dažādi interpretētajiem noteikumiem, dažādu braucēju kultūru un “kultūru” utt. saistītās problēmas, tomēr – man ir iepaticies! Un atteikties no ričuka es netaisos. Tas ir foršs! Tas uztur veselību, tas ieved tevi citā fiziskā un arī mentālā līmenī. Tas taupa naudu un dod neatkarību. Es nemaksāju ne par degvielu, ne par Rīgas stāvvietām.

“Ričuks uztur veselību, tas ieved tevi citā fiziskā un arī mentālā līmenī”

Tā ir lieliska “slimība”, kuru sekmē ekonomiskie apstākļi, kuru veicina atsevišķi politiķi… Cilvēki brauc un brauks aizvien vairāk. Arī ziemā brauks. Es to jau daru. Grūti braukt, ja temperatūra nokrīt zem mīnus 15, jo tad velosipēda mehānismos sasalst kaisīšanas atlikumi, un tie vairs nespēj normāli funkcionēt. Cilvēks spēj – ja vien ir attiecīgi ekipēts. Lai gan – ziemai ir piemērots pats vienkāršākais velosipēds ar mazāku skaitu rotējošām detaļām, par “ātrumnieku” var aizmirst. Jebkuros laika apstākļos ir jābūt attiecīgi ekipētam, tad klimats nav ienaidnieks. Ķivere, velo cimdi, lukturīši un atstarotāji – obligāta prasība.

Tas ir arī hobijs – velosipēds ir lielisks cilvēces izgudrojums. Esmu kļuvis par velo mehāniķi, restaurējot vecos ričukus. Esmu iemācījies iespieķot velo riteņus, ir pat vesela speciālo instrumentu bagāža un aprīkojums.

Tomēr jābrīdina  – brauciens pa Rīgu ar divriteni pat vasarā nav viegls. Tas prasa koncentrēšanos, pastāvīgu gatavību reakcijai uz dažādiem pārsteigumiem. Vieglāk ir tur, kur infrastruktūra laba. Skolas ielā, piemēram. Kopš velosipēdistu ir kļuvis vairāk – jāuzmanās arī no saviem “sugas brāļiem”.

“Brauciens ar velosipēdu pa Rīgu prasa koncentrēšanos, pastāvīgu gatavību reakcijai uz dažādiem pārsteigumiem”

Likumdošana ir svarīga, taču gandrīz visas ērtības un neērtības ir atkarīgas no attiecīgās pašvaldības.  Ja Rīgas apbūves noteikumos būtu obligāta prasība par velo stāvvietu pie visām sabiedriskajām ēkām (kā kādreiz to ieviesa par atkritumu urnām)  izbūvi – mēs priekā gavilētu. Pašlaik šī prasība attiecas tikai uz jauno ēku būvniecību. Un, nedod Dievs, ja stāvvietu trūkumu Rīgā kāds iedomāsies risināt biznesa ceļā. Maksas stāvvietas būtu baigs trieciens šai kustībai.

Laba (un plaši izmantota) ir iespēja velosipēdu pārvadāt vilcienā. Tikai tās augstās iekāpšanas… Jau bez ričuka ierāpties grūti. Kur normāla augstuma peroni? Lai gan Latvijas Dzelzceļš jau ir pārbūvējis daudzas Jūrmalas staciju peronus. Ideja par lielu centralizētu velo novietni Rīgas centrālajā stacijā ir apšaubāma – kurš gan gribēs par maksu pārvadāt velosipēdu vilcienā un glabāt to Rīgā? Pareizāk būtu nelielas velo novietnes mazajās dzelzceļa stacijās, lai cilvēks varētu normāli nokļūt līdz savai stacijai un tālāk komfortā braukt uz Rīgu.

Par kultūru un drošību – nejūtu ceļu policijas klātbūtni. Nav uzraudzības, nav neviena, kas pie sarkanas gaismas braucošu huligānu vienkārši paņemtu aiz čupra un no trases novāktu. Nav policijas uzraudzības arī saistībā ar velojoslām – regulāri stāv gudrinieki ar avārijas gaismām. Vienīgā kontrole ir ārpus Rīgas. Tā pati – alkokontrole…

Šogad esmu novērojis Rīgā interesantu parādību – saistībā ar Kr.Valdemāra un citu maģistrālo ielu remontu satiksmes dalībnieki ir kļuvuši tolerantāki, ielu labiekārtošanas mēneši ir piespieduši vadītājus sadzīvot. Vēl ir interesanti, ka velosipēdu parks ir kļuvis “vecāks” – tiek lietoti ne pirmā svaiguma ričuki no Holandes – tas pierāda, ka primārais velosipēda izmantošanā ir pārvietošanās moments, nevis dārgs agregāts, kuru var ātri zaudēt.

Vēl – tā nu iznācis, ka šajos četros ar pusi gados divreiz esmu kārtojis eksāmenu satiksmes noteikumos. Un rezultātā tos tiešām zinu. Un redzu – apkārt man pārvietojas tūkstoši analfabētu vai nihilistu. Vajadzētu ierosmi – atkārtotas, obligātas CSN zināšanu pārbaudes visiem. Vai vismaz tiem, kam fiksēti vairāki pārkāpumi.

“Velosipēdistam iespēju robežās noteikti jāatrodas uz brauktuves”

Nobeigumā – ikdienā mans galvenais pārvietošanās līdzeklis pilsētā ir velosipēds, auto pašlaik izmantoju tikai darba vai ģimenes vajadzībām tālākiem braucieniem, kur ar velo ir problemātiski vai nepraktiski. Ar auto gadā veicu kādus 16000 km., ar velosipēdu – 3500 km. Viedoklis kā autobraucējam un velosipēdistam – kur jāatrodas velosipēdam – uz ietves vai brauktuves, noteikti uz brauktuves, iespēju robežās. Tur ir patiesībā daudz drošāk un līdzenāk! Vai velosipēds ir bīstams? Protams, kā jau visi transporta līdzekļi – tas, ka nokritīsi ir 100% garantēts, jautājums tikai – kad un kur….

Dalies ar šo ziņu: